| Tikai nesaki nevienam, ko tu dzirdēji no rīta
|
| Liegā vēja modinošā valodā
|
| Tikai nesaki nevienam, ko tev pačukstēja zvaigznes
|
| Šajā naktī, kad tu biji nomodā
|
| Tikai nerādi nevienam, kas tavu sirdi pilda
|
| Nav nevienam jāzina, kas tajā mīt
|
| Tikai neatklāj nevienam, ko tev novēlējis likten’s
|
| Tev būs grūtāk viņu kādreiz piepildīt
|
| Un esi tā kā rīta gaisma debesīs
|
| Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma
|
| Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss
|
| Skrien laika upe projām nevaldāma
|
| Tikai nepazaudē ceļu, kas tevi aizved mājās
|
| Kur tu vienmēr būsi mīļi sagaidīts
|
| Tikai nepazaudē to, kas tevi reiz ir iemīlējis
|
| Tikai nepazaudē to, kas padarīts
|
| Jo tikai tā tu vari atkal, no dzīves labu gaidīt
|
| Tikai tā tu vari būt vēl noderīgs
|
| Tikai nesaki nevienam, kas ar tevi tagad notiek
|
| Tas vienalga citiem liekas nesvarīgs
|
| Un esi tā kā rīta gaisma debesīs
|
| Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma
|
| Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss
|
| Skrien laika upe projām nevaldāma
|
| Un esi tā kā rīta gaisma debesīs
|
| Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma
|
| Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss
|
| Skrien laika upe projām nevaldāma
|
| Un esi tā kā rīta gaisma debesīs
|
| Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma
|
| Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss
|
| Skrien laika upe projām nevaldāma |