| Pie mana baltā loga, kur lietus rūtīs krīt
|
| Stāvu es un sapņoju
|
| Par to, kas bijis vakar un kas vēl viss būs rīt
|
| Par to, vai kādreiz atgriezīsies tu
|
| Es esmu atkal viena, tu tikko aizgāji
|
| Pēc laimes mani pēkšņi skumjas skar
|
| Bet ceru es aizvien vēl, kaut mani atstāji
|
| Jo dzīvē daudz ko atgūt atkal var
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk un ticēt sāk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Pie namdurvīm tu stāvi un klusi pieklauvē
|
| Pēc brīža šī sirds mana ilgojas
|
| Vēl vakardien mēs šķirti, nu būsim vienoti
|
| Tā prieks ar bēdu atkal mainījās
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk un ticēt sāk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk un ticēt sāk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk un ticēt sāk
|
| Tam ar' tā nāk
|
| Jo dzīve ir kā spēle vien
|
| Un laime nāk un projām skrien
|
| Bet tam, kas māk
|
| Tam ar' tā nāk |